Reiz sensenos laikos dzīvojis noslēpumainais un ar maģiskām spējām apveltītais Grāfs Borhs.  Tautā viņš bija pazīstams kā izcila personība. Grāfam piederēja dzīvais zobens un šis bijis draugos ar pašu velnu, tāpēc izpelnījās lielu bijību. Tā kā grāfs bija bagāts, tad radās doma par muižas celšanu. Grāfam nebija pa prātam šāda tāda vieta. Viņš meklēja vietu kur zāle būtu viszaļākā, debesis viszilākās, meži visskaistākie un ūdens visdzidrākais. Kad nu beidzot īstā vieta tika atrasta sākās muižas celšana, kur grāfs izmantojis arī burvestības. Līdz ar muižu tapa arī liela baznīca, jo grāfs bijis ticīgs, tad radās liels romantiska stila parks ar augļu dārzu un oranžēriju centrā, liepu prospektiem,  mākslīgajām saliņām un dīķiem. Parkam cauri vijās dzidrs strauts, kura krastus vienoja arkveida tiltiņi.  Visapkārt smaržoja ziedi un vīteroja putni. Tā bija paradīze zemes virsū, kas gadsimtiem ejot arvien pilnveidojās,  paplašinājās, savijās ar daudzām teikām un nostāstiem un ieguva skaisto nosaukumu – Varakļāni.