19.10.2010
Pēteris Savickis
Ap 19. un 20. gadsimtu miju nelielajā miestiņā un tās pierobežā triju reliģisko kopienu īpašumā atradās septiņas kulta celtnes (četras baznīcas, trīs sinagogas). Tas ir pierādījums, ka noritēja rosīgs garīgās aprūpes darbs. Līdzās tradicionālo reliģiju – katoļu, luterāņu, pareizticīgo un jūdaisma – piekritējiem pagastā pastāvēja arī neliela vecticībnieku draudze ar savu lūgšanu namu Kristceļu sādžā.
Konfesiju daudzveidība radināja būt iecietīgākiem pret citāda pasaules uzskata piekritējiem. Sabata vakara klusumā pilsētiņā nenotika trokšņaini sarīkojumi vai skaļas iedzeršanas. Arīdzan, kad izslāpušam ceļiniekam gadījās palūgt ūdens malku kādā no vecticībnieku sētām, neviens neapvainojās, ja dzeramo pasniedza īpaši glabātā pagānu traukā. (Droši vien sens ieradums no epidēmiju laikiem, lai ciemā neienestu kādu sērgu). Kad Varakļānu katoļu draudzi vizitēja bīskaps Rancāns, pie pilsētas robežu goda vārtiem frakā tērpts ebreju kopienas pārstāvis ekselencei pasniedza greznu torti. Neraugoties uz šādām saskaņas izpausmēm, katras konfesijas piekritēji savu ticību dedzīgi aizstāvēja kā pašu pareizāko, par citticībniekiem stāstot anekdotes vai kādu dīvainu aprakstu.
Senākās paaudzes baznīcu uzskatīja par vienu no savas dzīves simboliem. Ar to saistītas cilvēka gaitas no kristību ūdens slacījuma līdz pēdējā gaitā bērtām smilšu saujām. Svinīgajā telpā uzklausīta cilvēkmīlestības mācība, pieredzēti sirds pacilātības brīži, tuvojoties dievišķajam garam. Gadu simteņiem baznīcu ēkas daudzviet pasaulē pilsētām un apdzīvotām vietām bijusi galvenā rota.
Savas apjomīgās un arhitektoniski izteiksmīgās būves dēļ nozīmīgākā celtne Varakļānos vēl arvien ir Svētās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas godam celtā Romas katoļu baznīca. To projektējis arhitekts Macoti, un tās pamati vienlaikus ar muižas pili arhitekta vadībā iemūrēti 1783. gadā. To varētu iztulkot kā Borha centienus gādāt arī par tautas garīgajām vajadzībām, bet varbūt tiklab par arhitekta gribu vairāk nodrošināt svētnama būves nākotni. Vienlaicīgi tik vērienīgai būvniecībai nebija arī līdzekļu. Baznīca turpināta celt krietni vēlāk stipri samazinātos izmēros un ar citām nepilnībām.
Pārvarēt šīs grūtības, kā arī postījumus un ērģeļu zudumu pēdējā karā, dievnams saglabāts un sasniedzis mūsdienas sākotnējā godībā. Laiks tomēr atstājis dažas zīmīgas pēdas celtnes vēsturē. Trīsdesmitajos gados baznīcā izveidota Lurdas kapela – apkurināma telpa dievkalpojumu vadīšanai ziemā. Savukārt gadus trīsdesmit vēlāk vienā no torņiem ierīkota telpa – slēpnis, jo sakristejā dzīvojošam baznīckungam nereti naktīs bija jāpieredz ielaušanās mēģinājumi. Vācu okupācijas laikā no torņiem noņēma zvanus, lai nogādātu tos pārkausēšanai. Dažas nedēļas tie gulēja zemē pie durvīm, līdz draudze saziedoja krāsainā metāla daudzumu, kas ļāva zvanus paturēt. Pēckara remontu laikā blakus vietējo garīdznieku neatlaidīgam darbam dzimtās baznīcas sakārtošanā un izdaiļošanā talkā nācis bīskaps Pēteris Strods.
Baznīca saskaņā ar iecerētās nākotnes pilsētas plānu atradās tieši vecās kapsētas vietā. Lai netraucētu sentēvu kaulu mieru, tai pāri ticis uzbērts zemes slānis. Biezā uzbēruma kārta ļāva izvairīties no kapu pārliekas izrakņāšanas, reizē veidojot paaugstinājumu celtnei, tādēļ skatītājam šķiet, ka tā atrodas kalnā.
Par baznīcas celtniecību pirmskara paaudze varēja dzirdēt savu vecvecāku stāstījumu: būvdarbos vīrieši bijuši pie mūrēšanas, sievietes piegādājušas ķieģeļus. Pamatots bija izbrīns un neizpratne, kādēļ iebūvētie pamati nojaukti un to vietā rakti citi. Zināja stāstīt arī par labāko mūrnieku, kam uzticēts nostiprināt krustus torņu galos, ko tas svētsvinīgi izdarījis ar baltiem cimdiem rokās, kā pēc vietējā ieraduma dara, uzliekot vainagu līgavai pirms došanās laulībā. Vēl leģenda vēstī, ka drīz pēc tam meistars aizsaukts aizsaulē. Lai nostiprinātu apmetuma pamatu, izmantotas niedres, kas vāktas Malmutes līčos.
Pēc senas tradīcijas baznīcām galvenā fasāde bijusi pavērsta pret ļaužu pulcēšanās vietu – tirgus laukumu. Arhitekts Macoti šo ieradumu neievērojis, nošķirot nozīmīgāko celtnes ieeju no tirgus drūzmas. Tuvošanās baznīcas ansamblim sākas ar pacelšanos pa platām un augstām kāpnēm no ielas līmeņa uz laukumu baznīcas priekšā, tikai tad seko ieejas kāpnes, kas caur dižām portika kolonnām ved svētnīcā.
Plašajā telpā (garums 42 m, platums 28 m, augstums 10 m) pārsteidz bagātīgā gaismas plūsma no lielajiem, baznīcām neparasti zemu izvietotajiem logiem. Griestu daļas izgaismošanai paredzēti mazāki lunetveida logi sienas augšpusē (kopā baznīcā ir 34 logi red. piez.). Tuvojoties altārim, telpa nedaudz paplašinās ar it kā šķērsojamu izbūvi. Šāda šķietama telpas atvēršanās kāpina apmeklētāja emocionālo pārdzīvojumu. Varakļānu dievnama plašumu un gaismas pārpilnību daudzina tie svētceļnieki, kas atlaidu dienās apceļojuši tuvas un pavisam tālas svētnīcas.
Baznīcu rotā trīs, lielākoties krāsaina Itālijas marmora apdarē veidoti, altāri ar lielām svētbildēm. Centrā 17. g. spāņu mākslinieka Muriljo gleznas „Bezgrēcīgās Jaunavas Marijas parādība” kopija, kreisās puses altārī – Golgātas motīvs. Labās puses altāri grezno grāfa Mihaela Borha svētā aizbildņa ercenģeļa Miķeļa atveids (Rafaela gleznas kopija). Iespējams, ka altārgleznas iegūtas Viļņā, kur klosteru darbnīcās strādāja atzīti meistari, kas izpildīja baznīcu pasūtījumus.
Kāpnes arhitekta Macoti darbos ir iemīļots motīvs. Baznīcai ir neparasti daudz ieeju – piecas. Pie visām ir samērā augstas granīta kāpnes ar ērtu ieejas platformu. Arī Borhu dzimtas kapeņu kapelas kompozīcijā īpaši izceļas kāpņu akcents.
Grāfa Borha dzimtas kapeņu kapela ir pati savdabīgākā būve Varakļānos. Īpatnēja un reizē ar formu klasisko skaidrību, ar svinīgo pacēlumu nelielā pakalnā, kas īpaši uzbērts. Šīs celtnes attēls nereti izmantots kā Varakļānu pilsētas simbols.
Celtnes veidu iedvesmojis viens no pasaules arhitektūras dižākajiem paraugiem – Romas panteons. Būves apjomi ļoti vienkārši, atgādinot cilindru ar tajā iegremdētu lodi. Jumta kupola puslode atkārto debess velves ritmu, tā saplūstot kopējā skanējumā ar Visumu. Nepārtrauktā kapelas sienas lokveida līnija sasaucas ar laika rites nebeidzamību.
Kapelas pamati bija iemūrēti jau pirms trīsdesmit gadiem, līdz, vecajam grāfam nomirstot, celtni vajadzēja steidzīgi pabeigt (1814). Kad grāfa mirstīgās atliekas no katoļu kapsētas bija pārapbedītas kapelas kriptā, no mājas kapelas pilī šurp pārnesa sv. Viktora – romiešu leģionāra, pirmkristīgo mocekļa – pīšļus, ko ievietoja kapelas altārī. Daudzu svēto debesu aizbildņu vidū, arī leģionāriem bija savs patrons (aizbildnis red. piez.). Tūdaļ te sāka darboties katoļu draudze, kurai koka baznīca pirms vairākiem gadiem bija nodegusi. Tādēļ vēlākos laikos kapelu tautā dēvēja par Veco baznīcu. Iespējams, no tiem laikiem veco ļaužu nostāstos bija saglabājušās atmiņas par reliģisko mistēriju uzvedumiem. To varētu būt sarīkojuši Borhu atbalstītās jezuītu misijas tēvi. Uzvedumu skatuvei izmantots kapelas portiks. Uz tā jumtiņa reizēm bijuši izvietoti eņģeļi, bet no apkārtējo namu jumtiem rēgojušies velni.
Vieglā portika piebūve ar kāpnēm, kolonnām un jumtiņu līdzsvaro celtnes kopējo, nedaudz smagnējo raksturu.
Kriptā apglabāto grāfa Mihaela un Eleonoras Borhu kapenes vēstures tumšajos laikos atkārtoti postītas. Tas sācies jau deviņpadsmitajā gadsimtā, kad kapi apgānīti, it kā meklējot tajos paslēptus poļu dumpinieku ieročus. Vēlāk pieredzēti atkārtoti aizkapa miera traucējumi, reizēm īsti šaušalīgā veidā.
Melnas dienas piedzīvojusi arī pati kapela, par mata tiesu izglābdamās no pārvēršanās drupās. 20. gs. 60. Gados draudzei atsavinātajā celtnē tikuši glabāti kolhoza graudi, pazemes telpās saimniekojuši vandaļi un dzērāji. Līdzko sācis tecēt jumts, celtne pamesta likteņa varā. Kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis tai iedalīja līdzekļus remontam, taču neizdarības dēļ tie netika apgūti. Atkārtoti bija jāpūlas panākt finansējuma atjaunošanu, līdz trešajā mēģinājumā varakļānieši sasparojās paglābt no zudības savu skaistāko arhitektūras pieminekli. Zinot, ka, tāpat kā citām kupolveida celtnēm, arī Varakļānu kapelas iekšpusi ir raksturīgs īpašs starojums, jācer, ka tā nepaliks slēgta biežākiem apmeklējumiem – garīgās mūzikas koncertiem, sakrālās glezniecības vai pat tautas mākslas izstādēm, tā ienesot mūsdienu elpu senajos mūros.
[…]
***
Pirmskara Varakļānos pilsētas iedzīvotāju lielākā daļa bija ebreji. To kopienas kulta vajadzībām darbojās trīs sinagogas. Vecākā no tām atradās 19. gs. otrajā pusē celtajā ēkā. Pēc vietējo ebreju nostāstiem, to cēlis kāds no bijušās Borhu muižas pārvaldniekiem pēc tam, kad sapnī viņam rādījies viens no miestiņa ebrejiem, ko tas par izdarītu pārkāpumu licis nogalināt.
Abas pārējās sinagogas bija samērā vienkāršas celtnes, bija pieticīgs iekārtojums. Tā kā zēniem viss jāizpētī, mēs trīs ziņkārīgi puikas, kādā sestdienā nolēmām ieskatīties, kā ebreji pielūdz savu Dievu. Likās, ka pietiek, ja zinājām – svētajā telpā nedrīkst noņemt cepuri. Par uzvedības ētiku, ka sveši ienācēji var traucēt rituālu, tad nedomājām. Ienākšanu neviens neaizkavēja, un kādu laiciņu bijīgi noraudzījāmies notiekošajā. Telpai nekādu rotājumu nebija. Daži neuzkrītoši gleznojumi ar tekstu pie sienām. Lielākais greznums – lasāmā pults ar apzeltītu lauvas skulptūru, ķēniņa Dāvida simbolu. Sieviešu nodalījumam aizmugurē bija iebūvēta empora (balkonam līdzīga konstrukcija). Liturģija, salīdzinājumā ar kristiešu daudzveidīgajām ceremonijām, likās stipri vienmuļāka.
Ebreju kopiena stingri pieturējās pie senlaicīgiem paradumiem. Lai nepārkāptu trešo bausli „Tev būs to sabata dienu svētīt”, sestdienā nedrīkstēja pat savā dārzā nošķīt salātus. Šai vajadzībai lūdza palīgā kristiešu kaimiņus, par lielu nesapratni un izbrīnu pārējiem. Pilsētiņā tikai pāris atkritēju no ebreju vides uzdrošinājās lietot uzturā košera nepieļauto cūkgaļu. Tikpat neparasta parādība bija kāda ebreju ģimene, kas kopa zemnieku saimniecību.
1939. gada jūnijā V. E. Bīskaps J. Rancāns vizitācijas braucienos viesojās 17 Latgales draudzēs, tai skaitā arī Varakļānos, kur viesus sagaidīja pilsētas galva Pūpols un rabīns Grockis, kurš viesi uzrunāja senebreju valodā. Senebreju valodu zinošais V. E. Bīskaps J. Rancāns arī atbildēja. Vēlāk vietējie ebreji no rabīna centās uzzināt, ko abas augstās personas runāja. Uz to rabīns Grockis atbildēja, ka to, ko teicis bīskaps Rancāns, viņš sapratis ļoti labi, bet, ko atbildējis pats, – to gan viņš nevienam neteikšot.
