Šos vārdus Marta Bārbale lika biogrāfijas apraksta sākumā, kad Murmastienes astoņgadīgās skolas kolektīvs 70-tajos gados aicināja dzejnieci pastāstīt par savu dzīvi, dzīves pieredzi.

Dzejniece Marta Bārbale , Antonijas un Alberta Bārbalu meita, dzimusi 1933. gada 28. februārī (pasē -8.februāri) Barkavas pagasta (pēc agrākā iedalījuma) Murmastienes “Skalbjudambjos”.

Pēc Martas „Skalbjudambju” mājās dzima Arkādijs, Zinaīda un Pēteris. Marta agri iepazina daudzveidīgos lauku darbus, jo no mazotnes bija jāpalīdz vecākiem nopelnītu iztikas līdzekļus 4 bērnu pabarošanai, izskološanai.

Skaistā daba, piekalnes ar vecās muižas romantiskajām ēkām, ēku drupām, prāvais, skalbjiem pārbagātais dīķis ielejā, varžu koncerti vasaras vakaros, kā arī garā Bārbalu saimes ēka (dzīvojamā un saimnieciskās ēkas zem viena jumta) kopā ar dzimtā novada dabas jaukumiem rosināja meitenes radošo iztēli. Marta auga ņipra, darbīga, izpalīdzīga, sabiedriska, droša visos pasākumos.

Pirmie skolas soļi sperti pāris simts metru attālajā I-pak. pamatskolā, kura bija iekārtota bijušā Murmastienes muižas pārvaldnieka Dubicka dzīvojamā mājā.

1947./48.m.g. Marta absolvēja Murmastienes 7-gadīgo pamatskolu, kurai telpas pēckara laikā bija iekārtotas vecā kroga (pasta) ēkā. “Muižas” Martas (tā mēdza saukt viņu ģimenes locekļus, jo viņiem bija tas gods dzīvot vienā no savdabīgākajām muižas ēkām) turpmākie, skaistākie 4 jaunības gadi atkal tika vadīti muižas senatnes apskāvienos -Varakļānu pilī. Šeit, Varakļānu vidusskolā, veidojās topošās dzejnieces talants. Par šo laiku Marta rakstīja: “Esmu laimīga, ka Liktens mana ceļa sākumā ļāva satikties ar tādu literatūras skolotāju, kāda bija Vizma Veide. Es nespēju viņu portretēt, es spēju tikai izjust un mīlēt…. Cilvēks ar stingru mugurkaulu, plašu dvēseli, godīgu attieksmi pret darbu, cilvēkiem un visu dzīvi”.

Pēc vidusskolas (1952.)Marta studēja latviešu valodu un literatūru LU Vēstures un filoloģijas fakultātē. Darba gadi iesākās Slokas 1. vidusskolā – skolotāja, tad izdevniecībā “Liesma” (daiļliteratūras redakcijā – redaktore). Līdztekus darbam rakstīja dzeju, aktīvi piedalījās dažādos literāros pasākumos. Marta Bārbale tika uzņemta Rakstnieku savienībā.

1960. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums “Zeme rūgst”. Pensijas gados dzejniece atgriezās dzimtajā pusē pie savas māmuļas. Te jaunrades mūžs turpinājās. Pateicoties Martas aktīvajai rosībai kultūras dzīves lauciņā, murmastieniešiem bija tā laime iepazīt daudzus slavenus Rīgas māksliniekus; aktierus, rakstniekus u.c. Marta rakstīja dzeju, prozu un publicējās preses izdevumos “Mōras Zeme”, “Tāvu zemes kalendars”,

“Olūts”, „Stars”, “Varakļōnīts”, “Murmastienes Vēstis”, “Katoļu kalendārs” u.c. Marta Bārbale ņēma aktīvu dalību novada kultūrvēsturiskā izdevuma “Varakļāni un varakļānieši” (2002) sagatavošanā. Dzejniece uzrakstīja daudz dziļi izjustu Veltījuma dzejoļu saviem laikabiedriem, paziņām, tuviem cilvēkiem. Pavisam dzejniecei iznāca 14 dzejoļu krājumi: Zeme rūgst (1960), Arī kadiķi zied(1964), Laimes pakavs (1967), Manas miglas (1969), Saules pirtī (1971), Melni mani kumeliņi (1975), Aiz kalna (1979), Svied puķi debesīs (l983), Pa sirmu rasu (1987). Par M. Bārbales 1993.g. iznākušo izlasi Andris Vējāns rakstīja: ” “Ai, Latgale, tu dvēselīte mana… “Ar šo populāro dziesmiņu sākas šī nelielā izlase “Dvēselīte mana”. Tā ir dzejnieces atskaite lasītājiem, ielūkošanās sevī un pasaulē. Saruna ar draugiem. Vainags Latgalei un Murmastienei, no kurienes viss sācies. ” Tu esi aicināts (1994), Ļauj, debestiņ…(1994), Sūnekļa alts (2000) un Atgriezies, dzērvīte mana (2003) ir pēdējais devums.

Pēc mammas aiziešanas mūžības ceļos 2001. gadā, arī Martas dzīvē un dzejā ienāca nostalģija. Dzejnieces slimības vēsturē bija lasāms nerakstīts LĒMUMS! Marta zināja, ka drīz arī viņas dvēselīti dzērvju žēlie saucieni aicinās doties līdzi. Pēc skaistajiem 70 gadu jubilejas svētkiem Madonā, Murmastiene, Rīgā, spēki bija izsīkuši. Pietika vien līdz rudenim, pietika vien lai apmīļotu pagasta ļaužu dāvāto bērzu birzi (”Martas birze” stādīta “Skalbjudambjos” 2001.), lai atstātu vēl dažus pamudinošus vārdus saviem dzejas mīļotājiem: “Vien punktu neliec,/ Saki tam- nē,/ Jo punkts ir beigas.” Dzejnieces Martas Bārbales dzīvei punkts tika pielikts 2003.gada 5.augustā.

Dzeja palika un Marta tajā ir kopā ar mums. Skan dziesmas ar viņas vārdiem, lasot dzeju mēs atkal varam priecāties par dzimtās puses skaistumu, izbaudīt Teiču purva burvību un būt lepni par savu piederību Latvijai, Dievzemītei Latgalei. Martas dzejā dzīvo mūsu zeme, tās lepnums, pašapziņa un gods. Mūsu uzdevums to uzturēt dzīvā atmiņā.

“Esi sveicināta,

Mana jaunā diena!”

/M. Bārbale, 7.01.1999./

V. Solzemnieces skatījums uz dzejnieces M. Bārbales dzīves gājuma epizodēm, 2008.09.

Martai Bārbalei pieder skaistie vārdi: